пятница, 10 декабря 2010 г.

Enerģētiskais darbs


Enerģētiskais darbs 2010.gada 22. decembri
 Iespadi.

 Sveicināti, Gaismas nesēji, Vienādi domājošie, Dzīves Radīšanas dalībnieki!


https://picasaweb.google.com/110080228878862849090/222010


    Lūk arī notikusi 22.12.2010. diena. Tagad mēs esam nokļuvuši jaunā laikā un vietā. Vai mēs vēl gadu atpakaļ varējām iedomāties, ka stāvēsim Rīgas centrā, sadevušies rokās un dziedāsim ar sirdi vienotā skaņā? Mūsu ceļojums tikai sākās !

   Es nevarēju iedomāties, ka piesaistīsies dvēseles, kuras kopā ar mani brauks uz Kolku, Ainažiem un nāks uz vecpilsētu. Ka mūsu Dvēseļu gaisma ieslēgs enerģijas un atvērs Durvis.

   Paldies Jums Visiem par to, ka esat šeit, par to, ka mūsu Dvēseles ieplānoja šīs Tikšanās un sagatavoja šos darbus. Cik brīnišķīgi, ka mēs dzirdam savas Dvēseles un sekojam viņu saucienam, ka Gars ir ar mums.

   Ļenočka Lukjanova  http://www.lukjanova.com/
lukjanova.com/?news&471&2312  ir ievietojusi fotogrāfijas, milzīgs PALDIES. Daži kadri arī man izdevās. Ir vērts pievērst uzmanību 110 un 111 fotogrāfijām. Uz 110 ir redzams enerģiju punkts, kurš 111 fotogrāfijā jau ir izvērties diskā. Interesants ir arī fotogrāfijas numurs- 111.

   Tiklīdz mēs pienācām pie krastmalas un sākām aizdegt sveces, es ļoti spēcīgi un tieši sajutu Gor-go enerģijas. Šī tikšanās cauri laikam notika. Un šīs fotogrāfijas ir tā liecība. Tieši šeit notika enerģiju Manifestācija. Enerģijas no priekškara otras puses devās mums līdz. Bet mēs smējāmies un priecājāmies par Ziemassvētku Rīgu! Skaista ir mūsu pilsēta !

   Pavisam savādākas enerģijas bija pie Sv. Pētera baznīcas. Nedaudz sasildījāmies iekšpusē. Baznīca bija atvērta un tajā notika koncerts, mums neviens netraucēja. Katrs „aptaustīja” enerģijas uz punkta zem torņa smailes ar gailīti. Šeit katrs iedziļinājās sevī. Siltumā mēs saudzīgi nodevām kristālu viens otram. Tas izgāja caur mūsu rokām un sirdīm. Bet pēc tam mēs jau uz ielas stāvējām aplī un skanējām ar sirdīm. Šeit mēs apvienojām vīrišķās un sievišķās enerģijas. Kaut kad sašķeltā cilts atkal apvienojās. Likās, ka senie ļaudis stāv aplī kopā ar mums. Apļa vidū bija potenciālu enerģija, kura kādreiz bija atstāta no Dieviem. Mēs to pieņēmām. Visu laiku, kamēr mēs stāvējām veidojot apli mani neatstāja Klusuma brīnumainā sajūta. Pilsēta apklusa. Viņa Klausījās mūs. Viņa tiešām mūs Klausījās!

   Pirmās divas vietas bija maģiski noslēpumainas. Atstājot sniegā sveces un ziedus Dieviem (vai sev) piepildīti, mēs devāmies tālāk.

  Pie Brīvības pieminekļa bija pārsteidzoši maz cilvēku. Piemineklis mūs sagaidīja ar klusējošu varenumu. Likās, ka tas vienaldzīgi mūs vēro. Viņš ir pieradis pie dažāda veida darbībām, un bija auksts dzīves cirka vērotājs. Kopš sava atklāšanas brīža viņš daudzkārt bija vēsturisku notikumu mēms liecinieks, kuros tam bija atvēlētas dažādas lomas.

  Krastmalā bija Laika skrējiena, izmaiņu un kustības sajūta. Pie baznīcas – Mājas, savas vietas sajūta. Pie pieminekļa – nepieejamības un nenoteiktības sajūta. Apkārt viņam ir notikuši daudz un dažādi rituāli, vienotā pretstatījuma, ļoti mistiski, radīti pēc dualitātes uzskatiem, ļoti ierobežotās enerģijās.           Piemineklis nav vienkārši augšup vērsts veidojums, kura galā ir zvaigznes, un vēl lielais pamats, kurš sastāv no tēliem un pazemes noslēpumainās daļas. Tas celts pēc simbolisma labākajām arhitektūras tradīcijām, un apveltīts ar misticismu.

  Mēs nolikām ziedus un iededzām sveces. Novēlējām Latvijai un Zemei uzplaukumu, apgājām piemineklim apkārt it kā atverot enerģiju plūsmu.

  Es padomāju par visuma brīvo izvēli. Un…kā man šķiet piemineklim tas iepatikās. „Dzimtene” un „Brīvība”- šie vārdi pieder piemineklim. Tagad mēs tos varam lasīt plašāk.

  Ejot garām Rolanda piemineklim, pateicām viņam paldies. Viņš mums atbildēja ar bruņiniecisku atturību. Melngalvju namā ar vienotu sinhronu izelpu novietojām virtuālu kristālu un devāmies uz tiltu. Tur izteicām savu pateicību upei, un atkal mūsu Katjuša- kristāla Dvēsele, iemeta kristālu upē. Upe pārklājusies ar ledu, kristāls iekrita sniegā un uz viņa - sarkanā roze. Mūsu kristāls piepildīts ar mīlestību „izstāstīs” katrai sniegpārsliņai, katram ledus kristāliņam par Mīlestību, par mūsu dievišķo nākotni un…..vēlreiz izteicām savu pateicību pie Tehniskās universitātes, jo tieši šajā vietā zem celtnes atradās pirmā apmetne. Bet pēc tam mēs dzērām tēju „Lido” sasildījāmies un čalojām. Visi dvēseliski jutās gaiši un svētīti.

 Paldies visiem dalībniekiem un vērotājiem. Lai gaiši Jums Ziemas svētki!

Šajā vietā arī varētu beigt aprakstu, taču mani lūdza izstāstīt kā izskatās enerģijas. Darīt to ir grūti, jo cilvēka valoda šeit kļūst virspusēja un nespējīga nodot visas procesa īpašības. Turklāt enerģētiskajos procesos ir daudz kas tāds, ko nezini kā nosaukt un aprakstīt, kaut kas, kā atklāsme –intuitīvs. Mēģiniet tālāk lasīt ar sirdi. Redzēt ar iekšējo skatu, sajust ar auru, t. i. daudzdimensionāli. Tāpat atgādināšu, ka svarīgi un pareizākais katram – ir redzēt un sajust pašam, tiešāk izsakoties katra iekšējā redze un sajūtas ir adoptētas un piemērotas konkrētajam cilvēkam.

  Krastmalā enerģijas mūs gaidīja, redzams fotogrāfijās (110;111). Viņas aktīvi mums sekoja. Šeit es vadīju mūsu kolektīvo enerģiju un nodzēsu asiņainā notikuma pēdas. Mēs, zemei un sev šīs enerģijas padarījām baltas. Pie baznīcas mums pievienojās priecīgas enerģijas. Viņas ar mīlestību mūs vēroja. Varu tās raksturot, kā priecāšanās par mums, saudzīga pateicība mums, un mīlestība ar kādu vecāki skatās uz saviem jau pieaugušajiem bērniem. Seno enerģijas šeit mainījās, transformējās kādā veselumā – mierā, klusumā un gudrībā. Šeit katrs no mums saņēma ne tikai mīlestības un gudrība potenciālu, bet arī papildus enerģiju, kurai vēl jādod savs apzīmējums un vārds. Šeit mums sekojošās enerģijas izauga. Priecājāmies ne tikai mēs, bet arī mūsu enerģētiskā svīta. No sākuma tā bija balta un koncentrēta, vēlāk tai pievienojās zeltīta nokrāsa.

  Pieminekļa enerģijas vienlaicīgi skatījās uz mums: ar interesi un augstprātīgi. Kad mēs pienācām tuvāk un sākām aizdegt sveces, nolikt ziedus, interese pastiprinājās un parādījās pateicības, piedalīšanās un ziņkāres nokrāsa. Es novirzīju mūsu enerģijas, lai izveidotu kontaktu ar pieminekļa daudzdimensionālajām enerģijām. Mēs pat iegājām akmens struktūrā. Piemineklim tas patika. Mūsu enerģijas iztīrīja pamatus (zem pieminekļa ir vairākas telpas) un pacēlās augšup, debesīs iemirdzējās spoža spirāle. Dievišķās enerģijas  plūda cauri piemineklim Latvijas Zemē un Planētā Zeme. Vispār, visi tādas formas veidojumi strādā, kā Dievišķās antenas, vienkārši cilvēki tās ieslēdz un noregulē uz vajadzīgo frekvenci.

  Pavisam savādākas enerģijas nāca ar mums uz tiltu. Ar mums nāca Mātes – Zemes enerģija, ļoti spēcīga un gatava sadarboties. Zeme ar mūsu palīdzību sniedza „rokas” uz upi – vareno Dzīvības artēriju. Zeme un Ūdens sadarbojoties, baroja ar enerģijām cilvēkus visos laikos. Šajā sadraudzībā vienmēr bijuši arī cilvēki, taču šajā  reizē mēs atnācām nevis kā vienkārši izmantotāji, bet gan apzināti un saudzīgi. Šeit bija vesels spektrs mirgojošu enerģiju.

  Man ir grūti aprakstīt visas savas sajūtas, kuras es izjutu, es nezinu, kā viņas nosaukt, taču zinu, ka tās ir pacilājošas, savlaicīgas un dabiskas.

  Novietojot virtuālo kristālu Melngalvju namā, mēs it kā iesitām ķīli vai enkuru starp debesīm un zemi, radot piesaistes punktu. Kristāls izskatījās caurspīdīgs ar zilu neona kontūru.

  Ejot garām krastmalai, kur joprojām dega sveces un stāvēja roze, es atzīmēju ka tagad šeit iestājies miers.

  Kristāls Daugavā izkaisīja mūsu dzirkstošo enerģiju atbalsi pa visu vēsturi, visos laikos, visos visumos un visās pasaulēs, savienojot tajās mūs un dimensijas vienotā Gaismas Pilsētā. Rīga par tādu kļūst un ir kļuvusi. Tā ir. Un šeit tiešām viss dzirkstīja – Enerģiju uguņošana.

  Sildoties pie tējas mēs apvienojām savas personīgās enerģijas vienotā enerģijas Ģimenē. Tā notiek vienmēr, kad piedalies kopīgā gaismas darbā. Tādā miera brīdī Eņģeļi mūs sapulcinājuši kopā priecājas, bet kontaktēšanās notiek visos līmeņos. Šeit enerģijas iekrāsojas mūsu sirds enerģētisko centru krāsās: rozā un zaļie dažādu nokrāsu toņi. Šeit uzplauka milzīgs rožu dārzs virmojošs, smaržīgs un brīnišķīgs.

  Kā izskatījās enerģijas naktī uz 22.12.2010.? Pēc tam, kad mēs „ieslēdzām” pieminekli, enerģijas ļoti intensīvi plūda pa vecpilsētu. No pamatnes, vāliem vēlās migla. Daudz - plašumā un augstumā. Tā deva sākumu ļoti koncentrētai, zilai ar sudrabu plūsmai, kā upei, kura apvijot pieminekli- pagriezienā pa kreisi plūda uz Basteja kalnu, Pulvertorni un izplešoties pa apli apņēma visu krastmalu un Daugavu pie Melngalvju nama. Šeit, tā satikās ar virtuālo kristālu. Kristāls izauga līdz gigantiskiem apmēriem sniedzoties debesīs. Bet enerģiju straume pēc viņa iekrāsojās zelta krāsās, devās tālāk uz baznīcu un pēc tam atpakaļ uz pieminekli. Visas enerģijas kļuva gaisīgākas, apjomīgākas un vieglākas. No Rīgas tās izplūst plašumā un dažādos virzienos. Bet pie pieminekļa izveidojās augšup vērsts zelta stars kurš debesīs pulsē. Šī pulsācija nav vienmērīga t.i. viņa vēl nav iegājusi vienmērīgā ritmā……

  28.12.2010. līdz šai dienai zem pieminekļa es redzu sešstaru zvaigzni aplī. Viņa ir simetriska un precīza, ar ļoti skaistu struktūru, izplatot gaismu no visiem stariem augšup debesīs un lejup zemē.

  Līdz tam es vairākkārt savienojoties ar Pasaules radītāja enerģijām iegāju akmens struktūrā pārvietojoties dimensijās, taču es nezināju kā visam kopumā jāizskatās, tādēļ es savu nodomu atvēlēju Mīlestības telpai.  Un lūk, tagad tur ir Mer-Kaba. Iespējams, ka arī tā izmainīsies saskaņā ar Iecerēto. Es vēroju. Šī konkrētā struktūra neparādījās uzreiz. Taču trešajā dimensijā fokuss notika šodien 28.12.  Es gaidīju enerģētisko harmoniju, kura iezīmēs harmoniju pastāvīgi automātiskā pulsācijas režīmā. Tagad tas ir. Zelta pulsācija sakārtojas, strukturē Gaismu, sakārtojot enerģijas pašā pilnībā.

  Sekosim izmaiņām dzīvē. Mēs tās ievērosim. Mēs tajās piedalamies.

 Ar Mīlestību un Gaismu, Tatjana Fomičeva.

  Lai tās sirdis, kuras mēs izveidojām no svecēm silda Jūsu Dvēseles Vienmēr!

P.S. 22.12.2010. es nezināju, ka sagaidot Jauno Gadu pie Brīvības pieminekļa pulcēsies ļaudis. To uzzinājusi es priecājos par Gara ieceri. Patiesi viss jau ir izskaitļots un ieplānots. Piemineklis paspēja sakārtoties harmonijā līdz Jaunajam Gadam. Viņš piepildījās ar jaunu potenciālu un dāsni to izdalīja naktī no 31.12. uz 01.01. Katrs aiznesa Pārmaiņu dzirksteli sev līdz. Un drīz šīs dzirksteles pāraugs Gaismā.

  Es esmu neizsakāmi pateicīga Visumam, ka piedalos šajā procesā, un, ka blakus man esat visi Jūs.

Paldies. Mēs esam kopā, mēs darbojamies vienotā Mīlestības telpā!

Laimīgu Jauno Gadu! Lielo izmaiņu un Burvīgo notikumu gadu !
 Apkampju Visu Pasauli un katru!


22.12.2010

Sveicināti tie, kuru Sirdis nav vienaldzīgas, Gaismas nesēji, Kolkas un Ainažu dalībnieki, vienkārši Draugi.

Es esmu ļoti pateicīga Visumam, par to, ka tagad Jūs lasāt šīs rindas un par to, ka 22.12. 2010.atnāksiet uz Vecrīgu. Jūsu dvēsele atvedīs Jūs uz turieni, lai piedalītos un būtu kopā ar pārējiem. Varbūt Jūsu motivācija piedalīties būs savādāka nekā mana, taču tas nav svarīgi. Galvenais ir piedalīties, radīt vienotā enerģijā jaunu Mīlestības, Miera, Laimes, Labklājības………realitāti.

Es uzaicinu 22.12.2010. plkst. 18:00 uz Rīgas centru, Kaļķu ielā 1, pie Rīgas Tehniskās Universitātes ēkas.

KĀ IZSKATĪSIES MŪSU KOPĒJAIS PASĀKUMS.?

Kā svētīti Svētki, kā Šķiršanās un Tikšanās, kā Lāpas nodošanas Stafete, kā Nemirstības pieņemšana un sevis kā Dieva sajušana.

Mēs ar pateicību atlaižam vēsturi un ieejam nezināmajā, tajā ko Paši izveidojām Balstoties uz savu sirds gudrību, izmantojot Mūžības potenciālu.

Mūsu rituāls būs mazrunīgs. Būs labi, ja paņemsiet līdz mazas svecītes un sērkociņus.

Tagad es nedaudz izskaidrošu pasākuma vēsturi.

Vēl pirms brauciena uz Kolku un Ainažiem es zināju, ka Ziemassvētku dienās ir nepieciešams noturēt rituālu pie Sv.Pētera baznīcas un krastmalā. Šajā vietā atrodas kāda saspiesta, atstrādāta enerģija un evolūcijai, tā savā tagadējā izskatā vairs nav vajadzīga. Viņu nepieciešams atbrīvot, jo atbrīvošanas brīdī atbrīvosies potenciāls kuru mēs varēsim izmantot (Rīgas un Latvijas) attīstībai. Saspiestā veidā šī enerģija bija, kā svaru bumba kura ir piesieta pie kājas un traucē kustēties uz priekšu. Atbrīvotā veidā tā var kalpot par noteiktu atbrīvošanu.

Vairāk par šo tēmu es neesmu domājusi. Pastāv enerģija, kuru vajag transformēt un viss. Es pat neplānoju sasaukt cilvēkus, jo liels dalībnieku pulks varētu piesaistīt nevajadzīgu interesi, biju domājusi to paveikt kopā ar savu ģimeni un draugiem.

Taču notika savādāk. Gars patiesi ir izlicis zīmes šajā ceļā.

Kad gatavoju braucienu uz Ainažiem divi cilvēki neatkarīgi viens no otra man teica, ka ir sena cilts, kura gaida, kad viņu izlaidīs, un, ka eksistē enerģija no senajiem cilvēkiem kura ir jūtama pie Sv.Pēterbaznīcas un Laukumā pie Rīgas domes. Tas tiešām bija interesanti, jo cilvēki kuri man stāstīja šo informāciju, viens otru nepazina, savukārt es savās domās par to ar viņiem nedalījos. Es atzīmēju, ka esmu uz pareizā ceļa un viss, vairāk jautājumus es neuzdevu.

Brīdī, kad biju palikusi vienatnē pati ar sevi es nokļuvu TUR. Tajā laikā. Mēģināšu to aprakstīt.

  Sākumā es ieraudzīju gaismas attēlu no putna lidojuma. Upes krastā, kuru mēs saucam par Daugavu ieradās liela cilts. Viņi nāca ilgi, no dienvidu - austrumiem, lai apmestos šeit, kur tagad atrodas mūsu Rīga. Tie bija slaidi, gara auguma cilvēki ar zilām acīm. Viņiem bija smalkas skaistas sejas un gaiši mati. Mugurā viņiem bija gaiši tērpi. Starp viņiem bija daudz bērnu un līdzi nāca ganāmpulks ar kazām. Cilts priekšgalā bija ļoti gara auguma sirms vīrs ar caururbjoši zilu acu skatienu. Uz to brīdi sirmajam vīram bija 300 gadu. Viņam bija divas sievas un daudz bērnu. Savā ilgajā zemes mūžā viņš bija dzīvojis dažādās zemēs un visur atstājis iemītniekus, sievas un daudz bērnus. Vadoni sauca Gor-go vai Hor-go. Viņš bija Dievs ķermenī, tas kurš apdzīvoja zemi. Atnāca viņi šurp, jo zināja, ka ledājs ir aizgājis. Tas notika 7-8 tūkstošus gadu atpakaļ.

  Upes krastā cilts uzcēla sev mitekļus. Mājokļi bija apaļi, celti no zariem un niedrēm. No akmeņiem viņi salika aizgaldus kazām. Viņu dzīve izskatījās laimīga. Viņi vāca dabas veltes, medīja, slauca kazas un ķēra zivis. No vilnas un zvēru ādām darināja apģērbus, izgatavoja dažādas rotaslietas. Apģērbs bija nebalinātas vilnas krāsā, to auda un pina uz nelieliem rāmīšiem, bet pēc tam mērcēja un izklāja uz karstiem akmeņiem blakus ugunskuram, kur tas tika izveltnēts ar koka nūju palīdzību. Tā viņiem sanāca blīvi, biezi apmetņi kuri nelaida cauri ūdeni. Apģērbu izgreznoja. Katrai sievietei un meitenei bija auduma lenta ar simboliem. Šie simboli tika zīmēti ar asinīm. Dažas reizes gadā ( es domāju saulgriežu laikā) tika pievienots jauns simbols. Tā tika rakstīts katras dzimtas dzīves raksts un to glabāja sieviete. Vīrietis savu dzīvi „rakstīja” uz nūjas, to sāka darīt no 16 gadu vecuma. Bet meitenēm, kad tām palika 14-15 gadi pie viņu lentām tika piepīta informācija par māti un tās dzimtu. Tādā veidā sanāca garas lentas kuras noteiktā veidā zem virsējā apģērba tika aptītas ap augumu. Šīs auduma lentas tika īpaši sargātas un meitenes no mazām dienām mācījās tās saglabāt.

  Varbūt tā aizsākās mūsu Lielvārdes jostas vēsture.? Un asinis vēlāk nomainīja sarkanā krāsa.

  Cilts veica tiekšanās nākotnē rituālus. Viņi aktivizēja zemi, lai sadarbotos un attīstītu civilizāciju. Rituāli radīja enerģētisku virpuli kurš piesaistīja šai vietai cilvēkus, piepildīja to dzīvi ar dažādām pieredzēm, ieenkurojot šo enerģiju dziļi zemē. Citiem vārdiem sakot, enerģijas kuras zilacainie ļaudis ieslēdza, deva papildus impulsu, lai šeit rastos civilizācijas centrs, kas arī šodien ir noticis.Un es esmu pārliecināta, ka Gor-go to zināja jau tad, tāpat, kā viņš zināja visu savu dzīvi. Viņš enkuroja tās pieredzes potenciālus, kurus mēs šodien lasām kā vēsturi.

  Viņš zināja savu pēdējo dienu, kā arī to, ka mēs atnāksim pie viņa uz tikšanos.

  No mūsu viedokļa viņa pēdējā diena bija šausmīga, no viņa skatījuma tā bija atbrīvošana. Es ieraudzīju viņa pēdējo dienu, man nebija emociju, es nepārdzīvoju par viņu, taču asaras aumaļām lija man pār vaigiem.

  Pie nodzisuša ugunskurs, kas bija aplikts ar akmeņiem sēdēja Gor-go un skatījās tur, kur viņš parasti mēdza vērot saulrietu šajā gada laikā. Vējš dzenāja dzirksteles no izdeguša ugunskura, akmeņi vēl nebija atdzisuši. Gor-go ietinies vilnas apmetnī ar muguru atspiedās pret siltajiem akmeņiem. Viņa rokas stingri bija satvērušas nūju. Šī nūja kopā ar viņu bija nogājusi garu dzīvi, uz tās bija daudz ornamentu un simbolu, kuru nozīmi saprata tikai viņš. Iespējams viņš atcerējās savu dzīvi, iespējams gaidīja neizbēgamo. Viņš skatījās uz smagajiem mākoņiem kuri mežonīgi slīdēja pa debesu jumu. Vienā mirklī mākoņos  izveidojās sprauga un Gor-go ieraudzīja rietošās saules staru. Stars kā ar asinīm iekrāsoja mākoņus, nozibēja pa viļņiem un izgaismoja veco vadoni. Un Gor-go saprata, ka viss notiks šodien. Saule norietēja, iestājās tumsa, tikai ugunskura liesmas vējā noraustījās, vējš brāzmaini trokšņoja un starp zobiem skrapstēja smiltis. Gor-go gaidīja. No upes puses atskanēja troksnis, upes krastā bija piestājis kuģis ar nežēlīgiem, mežonīgiem klejotājiem. Viņu kuģis bija cietis vētrā un piestāšana krastā bija viņu glābiņš. Viņi ieraudzīja ugunskura liesmas, uzceltos mitekļus, izdzirdēja kazu blēšanu un ar mežonīgiem rēcieniem metās virsū iedzīvotājiem.

  Gor-go piecēlās atbalstīdamies uz savas nūjas, izslējās visā savā varenībā un sveicināja mežoņus. Mežoņi bija daudz mazāki par viņu augumā, slapji un noplukuši ar plēsēju dzirkstīm acīs.

   Gor-go teica: „Es Jūs sveicu un svētīju, lai arī ko Jūs darītu. Es Jums pateicos.”

   Droši vien tas skanēja savādāk, taču doma un teiktā būtība bija apmēram tāda.

  Mežoņi uz mirkli apjuka, bet jau pēc brīža kliegdami metās virsū vadonim. Viņi nogalināja to sitot ar savām vālēm un tad metās postīt mājokļus. Neviens no cilts nepretojās. Dzīvas atstāja tikai meitenes un jaunas sievietes. Vīrus un jauniešus nogalināja, bet zēniem vēl dzīviem izdzēra asinis.

  Nākošajā dienā uzsniga sniegs, un apsedza asiņaino ainu ar baltu paklāju. Uzbrucēji meitenes un sievietes kopā ar kazām sadzina vienuviet, tur, kur tagad atrodas Sv.Pēterbaznīca.

  Mežoņi iemitinājās šajā zemē. Sāka dzīvot ar zilacainajām sievietēm. Piedzima bērni, ar katru paaudzi viņu augumi kļuva mazāki. Radās jaunas ciltis un etnosi, kuri tad arī apdzīvoja šo reģionu.

  Dievi, radot attīstības potenciālu, atstāja cilvēkus iegūt pieredzi un evolucionēt.

  Iespējams, ka šī bija pirmā netaisnības pieredze uz Latvijas zemes, pirmās izlietās asinis.

  Es biju pārsteigta noskatoties šo kino vīziju. Nākamajās dažās dienās man izgaismojās arvien jaunas detaļas, bet Gor-go caururbjoši zilās acis vērās manī no debesīm. Es piedāvāju noturēt rituālu vēl pirms došanās uz Ainažiem, taču Gor- go nepiekāpīgi atkārtoja: „22. decembris”. Pēc Ainažu brauciena es sapratu kāpēc. Kolka un Ainaži ir Līvu zemes. Līvu praktiski vairs nav palikuši. Viņu populācija saplūda ar citām, un ne jau tikai ar tām, kas dzīvo Latvijā. Mēs satikām sākuma un nobeiguma enerģiju. Un tagad varam tām izteikt savu pateicību un doties tālāk.

   Kļuva acīm redzams, ka smalkā plāna līmenī viss jau ir noticis. Es atkal ieraudzīju šo mierīgo- debesu caururbjošo- zilo skatienu. Mūsu attīstības enerģijas sargātājs savu misiju bija paveicis. Mēs dziļi paklanamies un salutējam viņam par godu. Mēs izsmēlām šīs enerģijas, pāraugām tās, mēs esam gatavi doties tālāk, apstākļu neapgrūtināti, manifestējot mīlestību.

  Fiziskajā plānā viss notiks 22. decembrī.

  Es devos uz Vecrīgu. Paskatījos uz saulrietu, mēģinot iedomāties kur tā norietēs decembrī, savienojot to ar savām sajūtām es atradu vietu kur pie ugunskura sēdēja Gor- go. Es satiku to laimes un nelaimes enerģiju vienlaicīgi.

 Tādēļ mēs tiekamies pie Rīgas Tehniskās Universitātes. Varbūt, ka tas arī izskaidro universitātes ēkas korpusa sienu lielās plaisas.

  Ja kādam lasot šīs rindas kļuva baisi, paliekat mājās un iededzat sveces.

  Es cienu Jūsu jūtas un nodomus………Katra vieta gaida savu cilvēku.

KO TAD MĒS DARĪSIM RĪGAS CENTRĀ?

  Pirmām kārtām es piedāvāju katram pateikties par gūto pieredzi uz šis Zemes, kura atveda Jūs šeit, šajā vietā pie Jauno iespēju sliekšņa. Pateikties nemirstīgo Dievu ciltij par mūsu pieredzes potenciāla radīšanu. Pieņemt personīgās realitātes radīšanas Lāpu un būt pirmajiem Cilvēkiem –Dieviem, kas pieraksta jauno cilvēces vēsturi uz Zemes.

  Mēs zinām un cienām. Mēs dodamies nezināmajā, kuru radām Mīlestības enerģijā.

  Kādreiz, veidojot vēsturi bija jāizlej asinis, vajadzēja upurēt, karot un pēc tam to veiksmīgi izdzīvot, lai nekad vairs pie tā neatgrieztos.

 Tādēļ ar vārdiem: „ notika un nekad vairs nenotiks” mēs Daugavā ielaidīsim kristālu un iemetīsim divas rozes- sarkanu un baltu.

Pirmā vieta – pie RTU, mēs ar seju pret Daugavu. Šeit mēs atstāsim sveces.
Otrā vieta – pie Sv. Pēterbaznīcas, šeit mēs uz akmens šķembām no svecēm saliksim sirdi.
Trešā  vieta – pie Brīvības pieminekļa, arī tur mēs iedegsim sveces un noliksim ziedus.
Ceturtā vieta- uz Akmens tilta, tur mēs Daugavā iemetīsim kristālu un rozes.

No tagadnes mēs izdziedinām pagātni un programmējam gaišu nākotni.

Katrs pats var izvēlēties kuras no četrām vietām iziet, visas četras vai tikai vienu.

Svētīta ir Jūsu izvēle…. Katra vieta gaida savu cilvēku.

  Izskaidrošu trešo pozīciju – Brīvības piemineklis. Tieši apkārt piemineklim vīsies nākotnes enerģijas. Tieši uz šejieni no Zelta Gailīša Pēterbaznīcas smailes plūst enerģijas, un pieņem tās Sieviete – Māte ar trīs zvaigznēm. Satiekoties ar nemirstīgo Dievu enerģijām ir pilnīgi dabīgi, ka paceļam acis augšup uz zvaigznēm. Mums vairāk nav karmas, mēs atgriežamies mājās pārtapuši par – Dieviem.

Visās pozīcijās mēs uzlādējam savu kristālu.
un 2. – „Notika un nekad vairs nenotiks.”
un  4. –„Mēs – Dievi, un mēs mantojam jauno Zemi.”

DIEVS SVĒTĪ LATVIJU – tā ir vēršanās pie katra, jo mēs pieņēmām Dievišķuma lāpu. Tagad, katrs no mums ir Dievs. Jaunā nākotne jau mīt mūsu sirdīs.

 Es sapratu, ka vēsture ir jālasa no sākuma nevis no vidus. Es domāju- „kāpēc Es?”, kas pilnībā nepārvalda latviešu valodu, vēsturi un kultūru nezinoša, kurai piemīt tikai mīlestība pret šo Zemi – savu Dzimteni. Bet visa sākumā valodas taču nebija, tāpat nebija nāciju un kultūras. Bija Debesis, Zeme un Dievi. Un šeit mēs visi esam vienlīdzīgi, dievišķi. Un es speru šo soli brīnišķīgajā Neizdibinātajā un aicinu Jūs līdz.

Ar Mīlestību un Gaismu, Tatjana Fomičeva.

  P.S. Latvija ir daļa no visas Zemes un Cilvēces enerģijas. Es esmu pārliecināta, ka katrai pilsētai ar tās iemītniekiem, katrai apdzīvotai vietai ir sava līdzīga vēsture. Kaut kad Dievi aktivizēja punktus uz planētas, lai šīs vietas attīstītos. Mēs ieejam jaunā spirāles vijumā, atvadoties no tā, kas bijis. Mūsu rituāls Rīgā būs sava veida sākums analoģisku enerģiju atbrīvošanai uz visas Planētas, un cilvēces Dievu misijas pārņemšana uz sevi. Un pat tad, ja kāda vieta uz Zemes vēl nav gatava ( iet karš, vai arī viņi vēl nav nonākuši līdz pirms sākumam, lai pakāptos nākošajā attīstības pakāpē) mēs radīsim jaunu izmaiņu enerģiju ,kura visur vienlaicīgi sāks strādāt automātiskā režīmā.

  Un es piedāvāju Ziemas saulgriežos noturēt rituālu par sadarbību ar Zemes enerģijām. Mēs pieņēmām Lāpu, nu tad stājamies aplī un veicam rituālu nemirstīgo Dievu jaunajās enerģijās – tie tagad esam Mēs. Jaunajās enerģijās tas ir ātri, viegli un pacilājoši. Mums nav konspektu, taču ir Sirdis, pilnas Mīlestības, ir tik daudz Kosmisko enerģiju ar kurām mēs turamies sadevušies rokās, ir Dievu varenība un spēks.


Pilsētas , zemes, valstis pievienojaties! 

Brīnišķīgus Ziemassvētkus un fantastisku enerģiju uguņošanu!


Комментариев нет :