Enerģētiskais darbs

Enerģētiska darbā 25 septembrī braucam uz Madonas rajonu.

Mēs atkal izteiksim savu mīlestību un pateicību Latvijas zemei, un caur to visai Planētai. Šis virziens ir pa vidu starp Ainažu un Aglonas kristāliem. Visi šie punkti kārtojas vienā taisnē 45 grādu leņķī, virzienā uz ziemeļu - dienvidiem – dienvidu – austrumiem. Es vienmēr esmu zinājusi, ka šis virziens mūs gaida rudenī.

Mēs ar klubu „Atvērtā pasaule” veicām izmēģinājuma braucienu. Līdz tam, Madonas pusē es nebiju bijusi. Mani ļoti iepriecināja enerģijas – spēcīgas, pārliecinātas, mierīgas. Varenums un spēks, miers un harmonija slēpti šajā zemē. Man radās iespaids, ka šī kopējā teritorija ir enerģētiskā baterija, pie kam ļoti ietilpīga. Baterija kura koncentrē sevī jaunu īpašību un iespēju enerģijas. Un šo bateriju vēl neviens nezina kā izmantot, kādam dzīves mehānismam tā der un kādiem mērķiem kalpos. Mēs pagaidām nezinām. Taču pienāks laiks un Madonas rajona slēptās enerģijas rezerves tiks iedarbinātas visbrīnumainākajā veidā un ne tikai priekš Latvijas, bet arī priekš Planētas daudz plašākas teritorijas. Lai tas notiktu, acīmredzami mums visiem nepieciešams mazliet izmainīties, lai atbilstu šim enerģētiskajam potenciālam. Jāatver sevī pašas labākās īpašības, noskaņot sevi uz mātes-zemes, Latvijas nebeidzamām mīlestības enerģijām. Mīlestība un pateicība, kas dzīvo Latvijas iedzīvotāju sirdīs, arī ir šī burvju atslēdziņa, kas ļaus atvērt apkārtējā telpā neizsmeļamu vistīrākās enerģijas avotu, komfortablai un harmoniskai dzīvei.

Un lūk, mēs braucam atvērt kārtējo enerģētisko strūklaku. Mēs braucam mācīties mīlēt un būt pateicīgi Dzimtenei. Es ticu, ka tā nav nejaušība, ka esam satikušies Latvijā. Tā nav nejaušība, ka visi braucam vienā autobusā, kaut arī esam dažādi pēc daudziem parametriem, mēs esam vienoti mīlestības jūtās pret Dzimteni un Planētu. Jo visas politiskās, nacionālās un reliģiskās pārliecības ir daudz mazākas par pateicības jūtām pret dievišķo dzīves nodomu un sevis, kā zemes iemītnieka sajušanu.

Mūsu brauciens notiek rudens ekvinokcijas enerģijās (23.09). Diena, ziemeļu un dienvidus puslodēs ir vienāda garuma. Zeme atrodas līdzsvarā. Šajā braucienā mēs atzīmēsim šo brīnišķīgo laiku.

No Rīgas izbraucam plkst. 8.00 no rīta. Pa ceļam uz Madonu apciemosim pašu lielāko Rīgas rajona akmeni – Černausku akmens. Akmens ir mistikas un leģendu apvīts. Apmeklēsim Mežmuižas avotus – brīnišķīgi avoti, paņemsim ūdeni (neaizmirstat pudeles). Manā izpratnē šīs ir enerģijas regulēšanas vietas, tas ir jāveic pirms dodamies tālāk Vidzemes sirdī.

 Manas attiecības ar Černausku akmeni izveidojās interesantā veidā pavasarī, kad klubs „Atvērtā pasaule” veica lieldienu braucienu (mājas lapā ir fotogrāfijas). Visu vēsturi pastāstīšu autobusā. Tad akmens lūdza, lai atbrauc pie viņa lielā kompānijā un iededzina daudz sveču. Un mēs to izdarīsim. Brīnumains mežs, kurā dzīvo akmens, kokiem kuri tam aug apkārt ir dubulti stumbri. Mežmuižas avoti veido dīķi ar smaragda krāsas ūdeni. Latvijā ir daudz brīnumainu vietu! Avota apmeklējuma cena, kas jāmaksā, lai pie tā aizietu ir iekļauta kopējā samaksā. Pie avota noturēsim attīrīšanās meditāciju un ķermeņa apmazgāšanu, izteiksim pateicību un mīlestību avota dziedinošam spēkam.

Vidzemē ir maz ceļu ar labu segumu. Vairums taisno ceļu ir ar grunts segumu, bet pats īsākais ceļš tiek pilnībā remontēts. Tādēļ, ātri un pa taisno ar autobusu aizbraukt neizdosies. Maršruts ir sastādīts tā, lai komfortabli un pēc iespējas ātri varētu pārvietoties, toties ceļš būs garāks.

Madonā apstāties neplānojam, taču pa autobusa logu viss redzams. Madonas pusē mūs gaida otrs lielākais Latvijas akmens pēc Nīcgales lielā –Velna skrodera. Akmens guļ Kūjas upes krastā, ūdens apskalots. Pāri upītei ir novilkts tiltiņš. Akmens enerģijas ir ļoti priecīgas un aktīvas. Interesanti, ka ar Nīcgales akmeni tas atrodas vienā taisnē ziemeļi – dienvidi. Šeit mēs atstāsim savas mīlestības kristālu, noturēsim ēšanas rituālu mājīgā pļaviņā, paklanīsimies senam ozolam un dosimies tālāk. Otru kristālu ieliksim senā apmetnē – Aronas pilskalnā. Pilskalns paceļas pār apkārtni un no tā paveras brīnišķīgs skats. Dažādos laikos tas tika izmantots dažādiem mērķiem. Vissenākās liecības ir no bronzas laikmeta. No malas šis pilskalns ne ar ko neizceļas, taču enerģijas ir apbrīnojamas, ļoti mierīgas un pārliecinātas. Manā sapratnē šī augstiene satur miera punktu, mieru dvēselē, mieru ar kaimiņiem, mieru šai zemē un tālāk. Interesanti, ka šīs teritorijas līdzīpašnieks ir Latvijas televīzija. Vēlos atgādināt, ka katrā braucienā mēs radām kolektīvās enerģijas koncentrāciju, ieslēdzam dusošos potenciālus. Tādēļ ka, lai kaut kas parādītos fiziskajā līmenī tas jāaktivizē smalkajā, mēs tuvinām iedomu- fiziskajam momentam. Katrā braucienā mēs atveram savas sirdis mīlestībā un pateicībā Latvijas zemei, dievišķajam avotam un viens otram. Katrs cilvēks var dažādi attiekties pret ticību un dievu, taču bez zemes nodzīvot nav iespējams. Tādēļ, mūsu visdziļākā cieņa viņai.

Šeit mūsu obligātā programma beidzas.

Ar Mīlestību un Gaismu Tatjana Fomičeva  un klubs „Atvērtā pasaule”.

Izbraucam no Rīgas plkst. 8.00 pie bijušās pasta ēkas pie dzelzceļa stacijas. Atgriežamies apmēram ap 21.00. Brauciena samaksa 15.Ls no cilvēka. Pieraksts pie Irēnes pa tālr. 28471285. Līdz 20.septembrim lūdzu veiciet priekšapmaksu 5 Ls. Līdzi ņemam ēdienu un dzeramo visai dienai. Parūpējaties, lai apģērbs un apavi būtu ērti, piemēroti laika apstākļiem.

Tiekamies autobusā!

Brauciens uz Madonas novadu ir noticis.

Milzīgs PALDIES visiem dalībniekiem! Paldies arī tiem, kas bija kopā ar mums domās, kas sinhroni radīja rituālu citās planētas vietās. Paldies arī tiem, kas jūt mums līdz un vēro mūs caur internetu. Mēs satikāmies uz Zemes, saskārāmies ar domām un emocijām cauri laikam un telpai.

Mēs Esam! Mēs darbojamies kopējā Mīlestības telpā!

Brauciens bija brīnumains! Es kārtējo reizi pārliecinājos par gara klātbūtni, kas mūs pavada katrā braucienā, par tā gudrību, vadošo roku un visa sakārtošanu, lai sasniegtu ideālu rezultātu.

Mēs jau esam pieraduši ka laika apstākļi katrā braucienā ir brīnišķīgi. Arī šajā reizē mūs priecēja kluss un gaišs rudens.

Šajā reizē mūsu grupa bija mazāka…un tam izrādījās dziļa jēga. Katra vieta aicina savu cilvēku.

Mūsu pirmajā stāvvietā, pie Černausku akmens viss notika tā, kā es to redzēju savās vīzijās. Mēs iededzām sveces un nostājāmies aplī, mēs ieslēdzām uguns enerģijas apkārt akmenim. Senā ozola gars bija kopā ar mums, kā jau solījis. Kā apstiprinājumu tam mēs ieguvām fotoattēlu uz kura redzams pilnīgi apaļš saules atspulgs ar krustu viducī. Manās vīzijās es redzēju tieši šādu zīmējumu virs akmens, spīdošu ar aizejošiem stariem debesīs. Tagad šis zīmējums palicis kā bezgalīga gaismas straume, kas tiecas no akmens uz debesīm. Un šī gaisma izmazgās visas enerģijas lielā teritorijā. Dažādos laikos apkārt akmenim tika veikti dažādi rituāli, bieži pretrunīgi un mūsdienu enerģijās zaudējuši savu aktualitāti. Mēs atļāvām notikt izmaiņām, mēs ataicinājām šīs izmaiņas… un akmens par tām priecājas, acīm redzami ka vecā maģija viņu apgrūtināja.

Otrā mūsu ceļojuma pietura – Mežmuižas avoti – viss tīrāka ūdens avoti, no kuriem izveidojies smaragda krāsas dīķis. Šajā vietā mūs sagaidīja apbrīnojams klusums un rudenīgās dabas svinīgums. Pie avotiem ūdens skaņa radīja dzīves bezgalīgā ritējuma mūziku. Ūdens šeit jautri burbuļojis vienmēr, kad mēs vēl nebijām, un iespējams nebija neviena cilvēka. Vairāk kā desmit avoti iznāk no zemes un kaskādē nes savus ūdeņus uz dīķi, lai pieklustu, saplūstu kopā un veidotu ūdens tilpni ar caurspīdīgu smaragda krāsas ūdeni. Blakus atrodas pļaviņa ar vareniem gadsimtu veciem ozoliem. Mēs pateicībā ūdenim, noturējām mazu ceremoniju, izlīdzinājām savu struktūru pēc dzīvā ūdens molekulas struktūras, un saņēmām smalku noskaņu tālākajam ceļam. Dabas sakrālās vietas vienmēr ir spējīgas dalīties ar Radītāja mīlestības enerģijām, atjaunot sirdī Dievišķā nodoma dzirksti un atgriezt harmonijas etalona stāvoklī. Mēs, zemu paklanījāmies Zemei un Ūdenim!

Braucam tālāk. Mūs gaidīja otrs pēc lieluma varenākais Latvijas laukakmens – Velna Skroderis. Autobusā Ilgvars izstāstīja, kā vārds „vells”(senajiem latviešiem nozīmēja – laiks) pārtapa vārdā „velns”(nelabais, pēc šodienas izpratnes). Senā valodā aizmirstas un tās nozīme pazūd. Tādēļ uz Latvijas kartes atzīmētas vienas vienīgas velna vietas. Bet akmens nosaukums ir – Laika skroderis nevis Velna skroderis. Iepriekšējā braucienā uz Latgali mēs bijām nevis pie Velna ezera, bet gan pie Laika ezera. Senie ļaudis dažos dabas objektos ievēroja laika un telpas lūzuma brīnumainas parādības un mācēja tās izmantot. Bet vēlāk aizmirstot senās gudrības, viss tika skaidrots ar nelabā izdarībām. Iespējams, ka tieši tas arī paglāba sakrālās vietas no iznīcināšanas. Un mēs varam pieskarties to brīnumainajai enerģētikai, sakārtojot tās atbilstoši savām prasībām. Bet akmens tiešām šuj laiku, ar prieku un kārtīgi. Šeit, mēs uz akmens noturējām rituālu ar kristāliem un sarīkojām svētkus saviem vēderiem.

Zem jauna ozola ielikām mūsu mīlestības kristālu Zemei un akmenim. Ļoti simboliski, ka mūsu braucienos kristālus parasti ieliek meitenīte.

Katjuša ar mums kopā dodas visos braucienos, viņa zina, ka mantos šo zemi un augstā garīgajā līmenī veic savu misiju vienkārši un patiesi. Paldies, Katjuša! Mūsu akmens strādā priekš cilvēkiem, pie tā ir piestiprināts piekaramais tilts un akmens ir pārceltuves saimnieks. Katram cilvēkam, kurš pāriet pāri ātrajai Kujas upei jāsper daži soļi pa pašu akmeni. Un skroderis dāsni dalās enerģijā ar cilvēkiem. Akmens tur brīnumainu saikni ar Latvijas lielāko dižakmeni - Nīcgales dižakmens, tieši taisnā līnijā ziemeļi –dienvidi. Un šī enerģētiskā saikne rada plašu spēka lauku. Pie akmens mūs gaidīja pārsteigums. Irēna atzinās ka šī zeme ir viņas, saņemta mantojumā. Un šī brīnišķīgā pļaviņa pieder viņai, bet mēs esam viņas viesi. Laba vieta pieder labam cilvēkam! Pļaviņas vidū starp bērziem mēs sarīkojām dievišķas dzīres. Brīnumaina lieta, katrā braucienā mums izdodas ļoti bagātīgs un daudzveidīgs galds. Mani patīkami pārsteidz cilvēku radošums un māksla uzklāt galdu un pagatavot ēdienu padomājot par to, kādi tam būs apstākļi. Paldies čaklajām rokām, kuras pagatavoja garšīgos ēdienus! Mēs iemācījāmies dievišķi pieņemt ēdienu, ar kaimiņu dalīties ēdiena baudīšanā, svētīt ēdienu un pieņemt to ar pateicību.

Braucam uz Aronas pilskalnu. Sena Aronas pilsēta. Klusuma un miera, kā arī Latvija spēka vieta. Un šeit mūsu enerģijas piekārtoja varenais Gars, delikāti un gudri izgaismojot visas mūsu neatbilstības, katru izmazgājot ar mīlestības straumi.

Mans suns visos braucienos dodas mums līdz. Man žēl uz visu dienu atstāt viņu vienu dzīvoklī, suns ir sociāls dzīvnieks. Vienreiz atstājām viņu dēlam. Mani bērni ir pieauguši un dzīvo atsevišķi. Suns izveda no pacietības gan sevi, gan dēlu nevarot sagaidīt, kad brauks mājās. Citā reizē atstājām mājās, kopā ar gados veco mammu. Ejot staigāt ar suni, mamma mūsu mikrorajonā apmaldījās, vairākas stundas staigāja ar suni, kamēr no izmisuma iedomājās man pazvanīt. Es ieteicu dot sunim komandu „mājās”. Un suns atveda mammu mājās. Pēc tam mēs sākām ņemt suni līdz uz braucieniem. Arī šajā braucienā suns bija ar mums. Ātrs medību suns, gatavs spēlēties ar visiem bezgalīgi, visiem nes kociņu, lai to met un noteikti atnes to atpakaļ. Un lūk, kamēr visi sapulcējās kalna virsotnē, aplūkoja apkārtni, fotografējās, suns nesāja kociņu piedāvājot paspēlēties. Kāds viņai to meta un viņa to nesa atkal un atkal. Patīkami ir vērot graciozu aktīvu dzīvnieku, kurā viss ir pilnīgs un harmonisks, saskaņā ar dabas gudrību un lietderību. Viens vīrietis bija gatavs mest koku lejā pa nogāzi, sievietes viņu apturēja, taču otrs tomēr paņēma un nometa koku lejā no stāvā kalna. Blakus ir brīnišķīga pļaviņa, otrā pusē stāvs kritums, kādēļ vajadzēja mest tur, kur stāvs kritums un izmētāti dažādi baļķu gabali. Suns sasitās.

Apmācību sunim cilvēks ir dievs un suns vienkārši nedrīkst neizpildīt komandu. Sunim pat prātā nevar ienākt ka dievs viņu sūtīs tur, kur tas lauzīs kaklu. Dzīvnieks tāpat kā mazs bērns ar naivu uzticību skatās uz cilvēku. No tāda stāva slīpuma ar šķēršļiem suns ripojot vēlās pār galvu. Kā atbilde tam izskanēja: „Šim suni pašam ir jāizvēlas ceļš”. Šis ir apmācīts, bezbailīgs suns, viņš izvēlas ātrāko un īsāko ceļu, pilnīgā uzticībā kalpot. Suns iesmilkstējās un asiņains atgriezās kalna virsotnē. Es sākumā pat nesapratu, ka asinis nāk no kakla. Pietika ar vienu skatienu, lai saprastu, ka viņai ir ļoti slikti, bet viņa tikai atvainojās – piedod, es neizpildīju komandu.

Kā tad tā? Mēs atbraucām izteikt mīlestību Zemei, priecāties par dzīvi un atvērt gaišās nākotnes potenciālus…. Lūk arī izgaismojās visas neatbilstības. Visi noelsās ieraugot sevi no malas. Kur ir cieņa pret dzīvību uz zemes? Priecāties par tauriņu uz pleca, bet suni sūtīt tur, kur varbūt nav izredžu atgriezties dzīvam. Kādēļ es nepaņēmu suni pavadā? Man neienāca prātā doma, ka kāds viņu sūtīs lejā pa stāvo nogāzi. Un tad es sapratu! Mēs visi vienlaicīgi ieraudzījām dzīves lielo vērtību, katrs no savas perspektīvas, pilnīgi skaidrs, ka katram šī perspektīva paplašinājās. Manas debesis nogāzās uz zemes, bet sirds izleca no krūtīm. Mēs saņēmām mīlestības gudrības, dzīves trausluma un tās lielās vērtības mācību visās tās izpausmēs. Dievs! Cik viss ir vienkārši un gudri! Un tikai tagad mēs bijām gatavi rituālam. Mūsu sirdis atvērās līdzcietībā un žēlsirdībā. Mums bija jāatbilst enerģētiski tik spēcīgai vietai. Un tas bija vienīgais veids, kā visiem uzreiz atvērt sirdis un paplašināt savu priekšstatu par mīlestību, apvienojot to ar dievišķo gudrību un drošību. Mēs esam dievi, kas mantojuši Zemi. Vai esam gatavi to novērtēt un saudzīgi sargāt no visām dzīves izpausmēm. Tagad esam. Paldies, Belločcka un piedod mums par šo mācību. Es nevarēju noturēt rituālu, mana sirds pārpildījās no mīlestības un līdzjūtības, bet vārdi iesprūda kaklā. Tas man bija kā atklāsme. Paldies, Ilgvar par rituālu, cik labi, ka Tu esi. Rituāls notika maksimālās sirds enerģijās. Tik spēcīgu straumi es nebiju vadījusi, kad debesis tik cieši savienojās ar zemi, bet sirds sevī ieņēma visu planētu, saplūstot ar visām dzīves parādībām. Es neesmu apvainojusies uz vīrieti, kurš meta sunim kociņu, viņš atvainojās… un viņam ir vissmagāk. Viņa šūnu atmiņā uz visiem laikiem tika izdziedināta agresija un tika ierakstīta informācija par dzīves vērtību un trauslumu. Nebūs vairs neapdomīgas, mīlestības nepārbaudītas rīcības. Mēs esam labi skolnieki! Un tas viss ir par Dievišķo atbildību pār Dzīvi! Tādēļ es par to tik daudz rakstīju.

Mēs ieguvām vēl vienu dzīves vērtības mācību, kad apvienojāmies līdzjūtība ar gadsimtu veco ozolu, kurš aug kalna virsotnē un bija atzīmēts, lai nocirstu. Tāds skaists koks, pilns dzīvības un … vajadzīgs cilvēkam kokmateriāliem. Dzīvības enerģija nav vajadzīga, vajadzīga nauda. Un atkal mēs atradāmies līdzjūtības smailē. Lūk, viens kalns pievērsa mūsu uzmanību dzīvnieku un augu valstībai! Mūsu mīlestības kristālu mēs atstājām uz šī kalna. Bet debesis ar zemi šeit savienojās uz visiem laikiem.

Paldies visiem dalībniekiem un organizatoriem! Šajā gadā, tas bija pēdējais brauciens ar autobusu. Latvijā ir palikuši divi virzieni, kurus mēs aktivizēsim nākošajā gadā. Bet šajā gadā mēs jau esam gatavi sagaidīt nākošā gada enerģijas, kas iesāksies novembrī. Vēlreiz satiksimies pilsētas centrā ziemas saulgriežos. Sekojiet līdzi informācijai. Klubā, turpinām satikties katru trešdienu un mūsu durvis ir atvērtas katram. Es turpinu aicināt visus Latvijā sadarboties vienam kopīgam rezultātam, apvienojot spēkus un prakses. Mēs esam un darbojamies kopīgā Mīlestības telpā!

Paldies visiem, kas uztraucās par suni. Droši vien vajag uzrakstīt par suņa veselību. Atbraucot uz Rīgu konstatējām ka suns nevar piecelties. Autobuss mūs aizveda un diennakts veterināro klīniku Ģertrūdes ielā. Suni nesām uz matrača, kā uz nestuvēm un suns ne uz ko nereaģēja. Tikai pēc spēcīgu pretsāpju līdzekļu injicēšanas suni nostādīja uz kājām, lai varētu pārliecināties vai nav arī kādi lūzumi. Trenētas muskulatūras dēļ to izdarīt ir grūti. Paldies dievam lūzumu nebija, taču viss pārējais palika neziņā. Atlika novērot un dot zāles. Man ir laba paziņa Nataša – manuālais terapeits, sakārto un ārstē cilvēkus… taču palīdz arī dzīvniekiem, pat viss bezcerīgākajās situācijās. Un tā, naktī mēs braucām pie viņas. Pēc tā, kā tika laboti un likti vietā suņa skeleta kauli, Nataša noteica kurās vietās saņemti triecieni, viņa laboja mugurkaulu. Nataša, kā sporta ķirurgs, traumas iesaka ārstēt uzreiz, kamēr nav izveidojies uztūkums. Naktī, suņa ķermenis sapampa, parādījās iekšējo orgānu sasitumi. Un šo nakti mēs ar vīru pavadījām ar kailām sirdīm zem Mīlestības kupola. Mēs lūdzam sunim piedošanu, visiem dzīvniekiem uz planētas par cilvēku nodarījumiem, par gudrības un līdzjūtības trūkumu. Nākošās trīs dienas mēs aizvien atradāmies Aronas pilskalnā, zem Gara Neizmērojamās Mīlestības kupola. Pēc trim dienām suns sāka mēģināt ēst un dzert patstāvīgi, viņai bija satriekts krūšu kurvis un savainota rīkle, pārgāja vemšana un asiņainie izdalījumi (atvainojiet par tādiem sīkumiem), viņa pat mēģināja paspēlēties ar bumbiņu, kļuva skaidrs, ka viss iet uz atveseļošanos. Suņa laiks rit ātrāk un atveseļošanās process arī notiek ātrāk. Dzīvniekiem nav mentālo baiļu, kuras traucē atveseļošanās procesu, toties ir alkas pēc dzīves un prieka, jebkurā fiziskajā stāvoklī. Dabā Dzīve pilda dzīvošanas funkciju. Suns izveseļojās un sūta visiem sveicienus no savas lielās un uzticīgās sirds.

Esiet gudri un dievišķi!

Ar Mīlestību un Gaismu Tatjana Fomičeva un Klubs „Atvērtā pasaule”.

Paldies, ka Jūs esat!

Paldies Irēne, Ilgvar, Elita, Jura un Bella.